9. janvāris, 2022.

________________________________________
šis ir ciema drošības komitejas galvenais činavnieks.


pompozajā ciemā ar kļičku – NEKURIENE,pats viņš no sasprausto batonu ielas,blakus dzertuvei ,kur kā sākot agrās rīta stundās un tā līdz pēdējam lamu vārdam,risinās mutiskās un cita veida kaujas,līdz pat brutālam iebraucienam nīstā oponenta feisā.še -krogā viņš biežs viesis-klausās un klausās,ko dzērusī tauta par tiem balamutēm ,kas pie varas spriež.tur tā sūtīšana nahuij ,te ierasta lieta,seko pēc īpašibas vārda bļeģ ar mazu nosebošanos.kad visu šis izzondēs,ies stučīt kur vajag un kam vajag,līdz laikam,kad kāds nejaušs garāmgājējs šim iestučīs pa pauri vēlā nakts stundā,un zemes ciešanas pacelsies spārnos.lai pa tiešo – laternas stabā kā KVĒLSPULDZE DEGTU,līdz brīdim,kad palaidņi pacani ieplēsīs ar ķirbuli tieši lāpā

The younger generation will come knocking at my door.(The Master Builder,I)(Henrik Johan Ibsen(1828-1906))

Uz ciema paplašināto prezidija sēdi bija ieradies teju iekviens tā iedzīvotājs,sākot no maza sevi jau apzinoša pilsoņa ,līdz pat vecajiem 90.gadiniekiem un +.
Vietvaldis,kurš arī monopolpartijas „Farss”priekšsēdis un tā teikt līdzsēdētājs(All in one),izsludināja vispārēju mobilizāciju un visiem bija jāierodas uz vienīgās pamatenes sporta zāli.Ekonomiskā situācija un sadzīviskā spriedze nu bija uz augstākās krīzes virsotnes.Tālāk vairs nebija kur-tikai no virsotnes lejup un mežonīgā un neaptveramā ātrumā-vienu vārdu sakot-krahs.

Daudz punktu un punkteļu tika noskaldīti dienas kārtībā,bet pamata,fundamentālais,par ko vajadzēja visiem izšķirties,proti,ziemai sākoties,ar kurināmā piegādi radušās problēmas,un tādējādi,lai izietu no situācijas jautājums tikai nostādīts tieši,bez aplinkus māņkustībām: 
vai katram cieminiekam ,lai glābtos no sala,ierīkot būdā apsildāmo grīdu,vai vienkārši piešķirt katram ģimenes loceklim filčus ar apsildāmo zoli?

Lai debašu laikā neviens nenosaltu,spriedējiem(vispārējās taupības iespaidā)tika piešķirts iekšējā lietojuma degmaisījums 1l uz personu,uzkodu izvēlnē iztrūka tikai ikru un svaigas,ar gumijniekiem stampātas vīnogu sulas,bet visādi citādi darba galds bija noklāts ar ēdamo un dzeramajiem un uzdzeramajiem.Katrs personiski tika nosēdināts savā vietā pēc personas koda,un sadalīti pa sektoriem,jaunatne attālākajā no durvīm stūrī,pieaugušie līdz 50 kā skulpturālais balsts pa vidu,vecajie tuvāk pie durvīm,lai vieglāk var iznest,tas ir nogādāt mājup.

Mutiskās kaujas,vai sauciet par debatēm,norisinājās pat līdz pirmajam gaiļa kikarekū tūvākās mājas saimniecības ēkā(jāsaka gan godīgi,pēc trīskārtējas munīcijas papildināšanas,jo tautas krājumi nebaltai dienai mēdz būt kvantumos lielāki,salīdzinot ar statistikas rādījumiem),un deva sekojošus rezultātus pēc punktiem:

1.nolēma pastiprināti,pat uzdot par pienākumu katrai famīlijai iknedēļu saražot un nodot ciema noliktavā 20 L pašražotā degvīna ar domu mehāniski sildīt ikvienu,lai nomāktu sala izjūtu;
🍸
2.pastiprināti veikt politkorektu audzināšanu skolās,lai tādējādi ieaudzinātu jaunajā paaudzē ticību labākai nākotnei(proti sakārs batonus un makaronus uz ausīm un aizmālēs acis),ar visgudru domu,lai nākamās paaudzes ciema vecajiem neprasītu norēķināties par visiem nepadarītajiem un pat prātā nedomāt darītiem darbiem,pasarg,ikvienu,rēķins izrādīsies lielāks,kā kopējā līdzekļu summa miestā;
🍸
🍸
3.atlikt šo vitāli vairs nesvarīgo apsildāmo grīdu un filču montēšanu un iegādi,jo,izvesto sarunu laikā tika panākts savstarpēji visaugstākais un emocionāli visstabilākais vienošanās kanlgals,proti,visi ciemā neskatoties ne uz ko,ir vienota sociālā bara līdz-gājēji-skrējēji-šķaudītāji-arī vaimanātāji,ja vajag!Proti,vienots bars,vienotā telpā!Un tikai sadodoties rokās,kopīgi paceļot glāzes un saskandinot,tas ir kopīgi strādājot,ir iespējams,un tas noteikti notiks-risināt situācijas,kuras pirmatnējā skatījumā liekas traģiskas!
🍸
🍸
🍸
Bet uz jautājumu,ko teiks nākamās paaudzes,vienmēr ir un būs atruna,kad mēs augām,pieaugām,dzīvojām bija citādi laiki,ne tik moderni un advancēti,lūk!Mūsu laikos slaucējas selfijus netaisīja un paši bijām akmens laikmeta attālumā no socmēdijumiem,lūk!

kad šī kaķa dvēsele atstāja mani un mūsu mājas,es neraudošs cilvēks,raudāju kā traks.tāda patiesa sāpe par mana pūkainā,mīkstā un dūšīgā kaķa vārdā Pičuks(piektienās Čipuks)traģisko bojāeju.Lai Tev tur peļu  mūžam neaptrūkst.mans minci