ai zini ka, nākui, navar zapomņīt to feino vārdu, kā to puišel ņikitušku dēvē med.aprindās – ne ta med.bračka. ne ta epi.głupiec, koroče jo šarī, kas par štelli. piektās nakts naktī sāka pamt. ne tā ka pavisam bet troški, i iemočī drapes, i kaimiņbābu pēc buteļuka aiztrenc, i nosolas vairs neplītēt kā tāds supostasts(супостат -ru) un nāpraks, vienalga pampums nemetās zemē.
jāmeklē podmoga, pašķir dzelteno lapel. ieraug epide-epidi-koroče loga number, paķer podzienieku un uzgriež ciparus kopā ar šifrētajiem vārdiem –

ei 1 ka 2 tu 3 nakui 4 solaga

 . es negriez, sobutiļņiks fīrēj to liet, man tajā laikā paķēra tāds zapojs, ka viena zvaignz mūždein kā pāris stakanu kubikmetrā redzējās.
nu tad mons pomošņiks sazvan to spešialist kurš kembridžā alu tenterējis un zobu protēzes viskarikā skalojis, tātad diploma īstā kā jeans original, šis atmaunās uz kļihonu ņikituškāns famīlijā ebaņko, koroče par norunātu ciparu šis var mēģināt līdzēt, sarunā vstreču, šis atmin ar veļuku,uz rifeļa bagāžņiek resns čemodānis piešpannēts ar žilk. paiet biški time kamēr nošpandelē to kofer nost, šis palūdz stakan, ieplēš samogon, izskalo protēzes, atver sakvojāž un izņem vienu lielu zirga špric. špric personīgā ,dāvinātā – sānos ar gravējumu – dziļā šlopsā jūsen jofe cepur nenovilkt. moins, kruto,[ personalka. galka.]
no sākuma tā kā negribēj, bet vēlāk pēc lielākās devas ieštirīja, un ieštirīj tā ka, pampums nost, toties feiken poten atkarīben ka jofen cepur neņēmēj. pēc 256 dozas vienkārši stāvus uzmočīj kosmosā, tur uz bāzes staciju kas jupiters saucas. biški tā kā laimīgs, jo vecen katru dienu nervozus mesadžus drukā, grib lai es velkos atpakaļ, es neparko, man personīgā brīvīb dārgāk par jevriku točna, nakui man liek kreņķ uz nenovilkto cepur ka jofe